Zilonis ir liels

Zilonis ir liels - CopyVisus darbus padarīt nav iespējams. Kā pieņemt šo patiesību un neizdegt?

Pilnībā sakārtota istaba un atbildēti visi e-pasti dabā nepastāv, smejas psiholoģe Marija Ābeltiņa. Vēlme izdarīt visus darbus bieži noved pie pārstrādāšanās un izdegšanas, kas ir viena no galvenajām sūdzībām, ar kuru cilvēki mūsdienās vēršas pie speciālistiem. Kā sadzīvot ar faktu, ka darāmā saraksti nekad neizsīkst, un tomēr būt efektīviem?

Lielākā daļa uzvedības un domāšanas ieradumu mums veidojas bērnībā. Mazotnē vērojam savus vecākus, skolotājus, pulciņu vadītājus un citus pieaugušos, kā viņi organizē un plāno savus darbus un laiku. «Kā mēs pošamies ciemos, ierodamies pirmie vai pēdējie,» piemēru min Ābeltiņa.

Vecāki ir tie, kuri kontrolē mūsu laiku bērnībā, sacīdami — sākumā jāizpilda mājasdarbi, un tikai tad var doties laukā spēlēties. Taču mazotnē mūsu pienākumu saraksts ir īss: mājasdarbi, savas istabas sakārtošana vai trauku nomazgāšana. Tos izdarot, varam droši atpūsties. Pieaugot aug arī darāmā saraksts, bet vairs nav neviena, kurš dod mums atļauju tomēr atpūsties. Un bērnībā ieaudzināti standarti paliek bez revīzijas.

ATPŪSTIES DRĪKST!
Kā skaidro psiholoģe, neviens jau nedomā tā — bērnībā manu dzīvi organizēja vecāki, tagad esmu liels, man pašam jādod sev zaļā gaisma atpūtai, arī tad, ja visi darbi nav izdarīti. Visbiežāk mēs turpinām dzīvot ar domu, ka sākumā jāizdara visi darbi, gluži kā bērnībā, un tikai tad var doties spēlēties jeb atpūsties. Taču Marija aicina ņemt vērā patiesību — pieaugušo dzīvē visus darbus izdarīt nav iespējams! Mēs izdarām vienus darbus, un tūliņ parādās jauni. «Neviens nevar pateikt, kad darbs ir pilnībā izdarīts, kad māja ir pilnībā sakārtota vai kad ir atbildēts uz visām e-pasta vēstulēm,» psiholoģe aicina neizvirzīt sev nereālus standartus.

Cilvēks tik ļoti cenšas izpildīt šo neizpildāmo uzdevumu, ka darbu ienes arī atpūtā. «Sieviete sēž spa un drudžaini atbild uz e-pastiem,» novērojumā dalās psiholoģe. Cilvēks gaida atļauju atpūtai, uztverot to kā balvu, kas jānopelna, bet Marija uzsver — atelpa ir vienkārši nepieciešamība. «Kas notiek, ja mēs atpūtu uzskatām par mazsvarīgu? Cilvēks pagurst.» Nogurt var ne tikai no fiziskā darba, bet arī no garīgā. Strādājot fiziski, nogurumu labāk pamanām — sāk sāpēt muskuļi no smagumu cilāšanas, tiem vajag atpūtu. Atelpu vajag arī smadzenēm! Nogurušas smadzenes, vienkāršā valodā runājot, ieslēdz izdzīvošanas režīmu, signalizējot, ka tuvojas bīstama situācija. Cilvēkam tajā brīdī kāpj stresa līmenis un samazinās ražīgums. Radošas un sarežģītas lietas, kur vajadzīgs nevis muskuļu, bet pelēkās vielas spēks, izdarīt kļūst grūtāk.

Svarīgs padoms — iemācīties priecāties par to, kas izdarīts. Psiholoģe stāsta par kādu klientu, kuram jautājusi, cik darbu šodien bija plānojis izdarīt. 42! Izdarījis 36, bet jūtas slikti, jo seši sarakstā vēl palikuši! «Mēs pārāk koncentrējamies uz neizdarīto,» taču ir jāspēj novērtēt to, ko esam paveikuši.

LAIKA KONTROLE
Palīdzēt var paradumi, kurus ikdienā ieviešam. Piemēram, jābūt prasmei novilkt robežu, arī pateikt «nē» darba nešanai uz mājām. Kopš bērnības mūsos izstrādāts teicamnieka sindroms, vēlme būt novērtētam, saņemt atzinību. Marija atgādina — skolā mūsu padarīto novērtēja ar atzīmi, lai saņemtu augstāko, jāizpilda visas skolotāja prasības, jāizdara viss uzdotais. Arī pieaugušo dzīvē, darbā cenšamies izpildīt visas priekšnieka prasības, neraugoties uz to, ka mūsu kapacitāte, iespējams, to nemaz neļauj. Tāpēc cilvēks nevis atsakās no kāda pienākuma vai atklāti pasaka — šī uzdevuma veikšanai vajag vairāk laika —, bet gan darbu ņem uz mājām. «Lai tikai neviens neuzzinātu, ka es kaut ko nespēju!» Taču Marija atgādina — sakot «jā» vienai lietai, mēs atsakāmies no kaut kā cita. «Ja es pasaku «jā» darbam, tad es saku «nē» mājas lietām vai atpūtai.»

Bieži darbam traucē ieradumi, kuri, iespējams, jāmaina. Vai sekojam līdzi tam, kā tērējam savu darbam paradzēto laiku, jautā psiholoģe. To viņa bieži jautā arī saviem klientiem, mudinot izveidot sarakstu — atzīmēt, kādām nodarbēm šodien ir iztērētas stundas. «Novērtēt, kur pazūd mans laiks, ir svarīga prasme.» Ķeroties pie pārskata, cilvēks nereti secina, piemēram, ka sociālajā vietnē Facebook pavadījis 45 minūtes, lai gan sākumā vēlējies tur ieskatīties tikai uz mirkli. Vai e-pastiem iztērējis stundu, lai gan gribējis tikai atbildēt uz vienu vēstuli. Lai netērētu laiku sīkumos, ir jāievieš režīms, konkrētas lietas darot pēc grafika. Taču Marija iesaka neieslīgt galējībās, bet ieklausīties sevī. Piemēram, ja cilvēks jūtas apslimis, tad tēju var iedzert arī biežāk, nevis tikai ieplānotajā pusdienlaikā.

Vēl viens padoms, kas palīdzēs darbu sarakstam rukt, ir to tūlītēja sākšana. Psiholoģe reiz lasījusi rakstu par to, kā labs students atšķiras no slikta. Tajā secināts, ka labs students neatliek darbus. Proti, nereti gadās, ka mēs gaidām kādu iedomātu motivāciju, lai sāktu darboties. «Atliekam, kaut ko gaidām,» sevišķi, ja uzdevums ir sarežģīts. Taču ar atlikšanu darbs vieglāks nekļūs, tieši otrādi — saruks līdz tā nodošanai atlikušais laiks. Tāpēc uzdevums ir jāsāk uzreiz, negaidot kādus īpašus stimulus.

ZILONIS VIENMĒR IR LIELS
Darbu var sadalīt. Psiholoģe to salīdzina ar kafejnīcas Subway sviestmaizi, kuru visu uzreiz mutē ir grūti iedabūt — iekožoties viss šķīst pa labi un kreisi. Lielo maizi vieglāk ir apēst, sagriežot gabaliņos. Arī ar lielu darbu ir tāpat — to vajag sadalīt kumosos, dienā veltot kaut desmit minūtes konkrētā soļa veikšanai, ejot uz mērķi. Tā uzkrājas padarītais, līdz vienā dienā attopamies — puse jau ir paveikta! Tad arī otra vairs neliekas tik neizdarāma.

Runājot par padomiem, Marija stāsta par tālā ziloņa efektu. Tuvumā skatoties uz ziloni, mums nerodas šaubas par to, ka tas ir liels dzīvnieks. Taču psiholoģe aicina iedomāties, cik zilonis šķistu liels, ja mēs to redzētu kaut kur pie horizonta. Tālumā zilonis rādās oda lielumā. Ar lieliem darbiem, kuru beigu temiņš ir tālu, ir gluži kā ar ziloni pie horizonta — tas izskatās mazs. Piemēram, mūs aicina piedalīties vērienīgā projektā, kurš jānodod oktobrī. Aprīlī, šādu piedāvājumu saņemot, mums liekas, ka zilonis ir mazs, un mēs darbu uzņemamies, uzreiz nesākot pie tā strādāt. Taču septembrī saprotam, ka tā paveikšanai tomēr vajadzēja vairāk laika. «Tas nebija mazs zilonītis, bet parasts, liels zilonis,» salīdzina psiholoģe. Vienmēr, uzņemoties kādu darbu, laiks tā paveikšanai ir jāplāno ar krietnu rezervi. Visbiežāk tas aizņems divas reizes vairāk, nekā mums sākumā šķita.

Strādājot noder arī deva egoisma. Psiholoģe skaidro — ir jāsaprot, kāpēc mēs to darām, vai šis darbs kalpo mūsu mērķiem. Speciāliste iesaka izdomāt, ko cilvēks vēlas sasniegt, kas viņš vēlas būt pēc, teiksim, trim gadiem. «Ja nezinām, kur virzāmies, kur gribam būt, tad automātiski tiekam iekārtoti citu cilvēku mērķos.» Marija salīdzina ar iepirkšanos — ja ejam uz lielveikalu, bet nezinām, ko gribam nopirkt, tad mārketinga speciālists būs parūpējies, lai nopērkam to, ko viņš uzskatījis par vajadzīgu pārdot. Ir svarīgi izstrādāt iekšējo kompasu, kurš palīdz virzīties uz saviem mērķiem.

Nedrīkst arī aizmirst priecāties par izdarīto. Marija domā, ka mūsu sabiedrībā maz pievērš uzmanību panākumu svinēšanai. Tas ne vienmēr nozīmē šampanieša atvēršanu — svinēt var ar laba vārda pateikšanu kolēģiem, ar kuriem kopā strādāts, var uzdāvināt ziedus. Jāpriecājas arī darba procesā, piemēram, par to, ka puse projekta ir izdarīta. Prieks palīdz atpūsties smadzenēm, uzsver psiholoģe. Viņa dzirdējusi cilvēkus sakām — priecāšos, kad būšu pensijā, kad visi darbi būs galā. Taču, ja cilvēks nav priecājies visu dzīvi, tad arī pensijā viņš to nemācēs darīt, jo viss nekad nebūs izdarīts. «Ir jāmāk sevi apbalvot,» mudina Marija Ābeltiņa.

Teksts: Zane Mače

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>