Ķirsis uz kūkas

Kirsis uz kukasGandrīz puse iedzīvotāju Latvijā atrod iespējas papildus pamatdarbam piepelnīties, bet vēl trešdaļa labprāt to darītu. Lūk, trīs piemēri, kā ar aizrautību un bez lieka riska pārvērst savus hobijus par biznesu.

Pirms pusotra gada kāda meitene atbrauca no brīvdienām Indijā un kā suvenīru divām draudzenēm atveda īslaicīgos tetovējumus jeb ķermeņa uzlīmes. «O, cik interesanti! Es arī tādu gribētu!» daudzi teica, ieraudzījuši glīto tetovējumu, kas pāris dienu laikā izzūd. Bija skaidrs — Latvijas tirgū ir vēl neaizņemta biznesa iespēja. Tāpēc Mārīte Aleksandra Silava kopā ar abām draudzenēm izveidoja uzņēmumu Zeltīte Tattoos, kas ražo īslaicīgos tetovējumus.

Īpašs šajā stāstā ir fakts, ka visām trim draudzenēm jau bija un līdz pat šai dienai ir cits pamatdarbs, bet rosīšanās Zeltīte Tattoos ir papildu darbs. Viena no draudzenēm strādā mārketingā, otra administrē mājaslapas, bet Mārīte strādā bankā par komunikācijas projektu vadītāju. Darbu pašas veidotajā uzņēmumā viņa sauc par hobijbiznesu, kas sagādā prieku un arī papildu ienākumus, kas ir kā «ķirsītis uz kūkas».

Kad pērn SKDS veica Swedbank pasūtītu pētījumu par iedzīvotāju papildu ienākumiem, atklājās, ka Latvijā dažādos veidos piepelnās 44%. No viņiem trīs ceturtdaļas atzīst, ka galvenais motīvs ir nauda. Tomēr tas nebūt nav vienīgais.

Kāpēc bankas darbiniece Mārīte Aleksandra Silava ir gatava strādāt brīvdienās, kā Rihardam Iekļavam veicas ar darba un sava ražošanas uzņēmuma izveides apvienošanu, un ko viesnīcu inspektore Santa Zaķevicagūst, vadot jogas nodarbības?

Sāk ar mazumiņu
«Mans pamatdarbs ar hobijbiznesu nekādi nav saistīts. Tas saistīts ar manu personību, jo mani vienmēr interesējušas radošas nodarbes un mode,» stāsta Mārīte. Kad viņa ar draudzenēm sāka tirgot pirmās uzlīmes, nebija ne mazākās nojausmas, kādus resursus tas prasīs, cik ātri bizness augs un vai nesīs peļņu. Taču īslaicīgie tetovējumi ātri kļuva populāri, tagad tie nopērkami ne tikai uzņēmuma mājaslapā, bet arī vairāk nekā 20 veikalos visā Latvijā. Turklāt Zeltīte Tattoos izstrādā un drukā ķermeņa uzlīmes arī dažādiem uzņēmumiem. Nākas strādāt 8—12 stundas nedēļā papildus savam pamatdarbam.

«Bet strādāt labu draugu kompānijā savā uzņēmumā, darot to, kas patīk, ir pavisam citādi, nekā strādāt ikdienas darbā. Man ļoti patīk mans darbs bankā, bet man patīk arī tas, ko daru vakaros un brīvdienās. Dažreiz tas ir smagi, bet dažreiz tā ir kā atpūta,» stāsta Mārīte, kura Zeltīte Tattoos gādā par komunikāciju ar medijiem un sociālajos tīklos, atbild uz klientu jautājumiem un uzrauga vairumtirdzniecību.

«Katra no mums dara to, kas vislabāk izdodas. 70% darba veido definētie pienākumi, bet apmēram 30% — steidzamākie, kuriem ķeras klāt tā, kurai ir brīvāks brīdis,» skaidro Mārīte. «Katra no mums spējīga izdarīt pilnīgi visu, lai uzņēmums darbotos. Jo bizness nevar apstāties. Lai cik mazs tas būtu, mēs bodīti pat uz brīvdienām nevaram aizklapēt.»

Lai sāktu biznesu, pietika ar nepilniem 2000 eiro. «Nauda, ko neveiksmes rezultātā zaudētu, nekādā gadījumā nebūtu vērtīgāka par iegūto pieredzi. Pat ja bizness finansiāli nenestu peļņu, mēs būtu pietiekami daudz iemācījušies,» saka Mārīte. Par laimi, bizness pelna, un daļa naudas tiek izmantota, lai izstrādātu savu dizainu — īslaicīgos tetovējumus zīmē dažādi Latvijas mākslinieki.

Par savu galveno ieguvumu papildu darbā Mārīte uzskata gandarījumu, redzot rezultātu.  Kā darbiniece lielā starptautiskā bankā Mārīte ne vienmēr var redzēt sava darba augļus, toties mazajā hobijbiznesā ir daudz labu atsauksmju. «Mani priecē arī tas, ka spēju ar klientiem runāt tieši tā, kā vēlētos, lai komunicē ar mani,» saka Mārīte. Protams, motivē arī iespēja saņemt papildu ienākumus. «Ar šiem ienākumiem mēs simtprocentīgi nekad nerēķināmies. Līdz ar to uztveram to kā papildu naudu ceļojumiem. Tā tiek nolikta kam īpašam, ko ikdienā nevarētu atļauties, vai papildu uzkrājumu veidošanai,» stāsta Mārīte.

Sniega bumbas efekts
Kad Swedbank pasūtīja aptauju par papildu darbiem, tās definīcija bija vienkārša — jebkas, ko cilvēks dara papildus algotajam pamatdarbam ar mērķi gūt ienākumus. Sākot no sēņu tirdzniecības svētdienas tirdziņā un beidzot ar darbošanos paša izveidotā uzņēmumā.

Publiskojot šos datus, Swedbank Finanšu institūts vēlas iedrošināt iedzīvotājus domāt, kā izmantot savas prasmes un talantus, lai gūtu papildu ienākumus. Jo, analizējot aptaujāto atbildes, atklājies — tiem, kas vēlmes piepelnīties neīsteno, pietrūkst drosmes un apņēmības.

Tie, kuri strādā divus darbus, secina — visgrūtāk ir atrast visam laiku. Ja pamatdarbam velta darba dienas, tad papildu darbam jāatdod vakari un brīvdienas.Aptaujā secināts, ka 68% aptaujāto papildu peļņas dēļ strādā faktiski bez brīvdienām.

Par to, cik grūti darbus apvienot, stāsta augļu pārstrādes uzņēmuma Ice Garden abi īpašnieki. Rihards Iekļavs un viņa brālēns pirms četriem gadiem nolēma gūt papildu naudu, izmantojot divus hektārus zemes, kas piederēja abu vectēviem. Rihards līdz pat pagājušā gada novembrim strādāja lielā lauksaimniecības uzņēmumā, bet brālēns joprojām turpina strādāt loģistikas kompānijā.

«Mums bija zeme, un mēs divus hektārus apstādījām ar smiltsērkšķiem. Domājām, ka vienreiz gadā novāksim ražu, pārdosim ogas, un tas nebūs traucēklis ne viena, ne otra darbā,» viņi atceras.

Taču, kamēr iestādītie koki auga, brālēni uzrakstīja un iesniedza Lauku atbalsta dienestā trīs projektus uzņēmuma attīstības līdzfinansējuma saņemšanai. Projekti tika atbalstīti, un aizvadītajos gados gandrīz visa nopelnītā nauda kopā ar Eiropas struktūrfondu līdzfinansējumu ieguldīta darbības paplašināšanai. Četru gadu laikā pašu izmantotā zeme izaugusi no diviem līdz 26 hektāriem, nopirkts traktors, pļaujmašīna, sulu spiešanas iekārtas, uzbūvēta saldētava. Ice Garden kļuvis par sertificētu bioloģisko uzņēmumu, kas ar smiltsērkšķu, cidoniju un ābolu sulām, biezeņiem un sukādēm brauc uz tirdziņiem, piedāvā savu produkciju internetā un arī citiem ražošanas uzņēmumiem.

Īpašnieki to sauc par sniega bumbas efektu — gribi vai negribi, sniega bumba veļas, kļūst aizvien lielāka. «Mūsu uzņēmums kļūst par normālu biznesu.» No marta līdz oktobrim algo 5—7 sezonas strādniekus.

Rihards Iekļavs pērn izlēma aiziet no sava pamatdarba, lai nodotos tikai Ice Garden. Tiesa, viņa ikmēneša ienākumi ir sarukuši, pašlaik alga paša uzņēmumā veido 80% no tā, ko  pelnīja pirms pamatdarba pamešanas.

«Man bija labs darbs vadošā amatā, biju izveidojis savu komandu, kurai varēju uzticēties. Bet šī darba dēļ garas stundas man bija jāpavada mašīnā, braukājot pa Latviju. Un, sēžot mašīnā, vienmēr domāju, ko es pa šo laiku būtu paspējis izdarīt savā dārzā,» stāsta Rihards. «No darba mājās pārbraucu vēlu un tad vēl steidzos, piemēram, sēsties pļaujmašīnā, lai līdz tumsai paspētu nopļaut zāli.

Visas sestdienas, svētdienas pagāja, spiežot sulas.» Tāpēc Rihards, lai gan nopelna mazāk nekā iepriekš, ir gandarīts, ka beidzot var mierīgi strādāt savā uzņēmumā. «Tā ir liela uzvara, liels prieks. Bet no tā vairāk ienākumu pagaidām nerodas,» viņa brālēns ir  piezemētāks.

Pēc viņa aplēsēm, lai uzņēmums varētu atļauties algot vienu pilna laika darbinieku, gada apgrozījumam šajā industrijā jābūt ap 40 000 eiro. Ice Garden var atļauties tikai vienu darbinieku. «Es to sāku darīt tāpēc, ka gribēju papildus algai vēl apmēram 500 eiro mēnesī,» saka Riharda brālēns. «Šos četrus gadus turpinu gribēt, jo visa nauda, kas paliek pāri, vienmēr ir kaut kur ieguldāma, un dividenžu nav. Bet motivē doma, ka kādreiz būs tik daudz naudas, lai varētu ar ģimeni, kurā esam septiņi cilvēki, aizbraukt uz kalniem slēpot. Un ka pensijai būs papildu naudiņa.»

Spriežot pēc SKDS aptaujas, papildu darbos iegūtā nauda vairākumā gadījumu nav liela — līdz 50 eiro mēnesī. Tikai katram piektajam, kurš piestrādā, papildu ienākumi ir no 50 līdz 100 eiro mēnesī, katram desmitajam — no 200 līdz 400 eiro mēnesī.

Tikmēr Rihards daudz nesūrojas par to, ka viņa ienākumi ir sarukuši un pagaidām nav zināms, kad tie kļūs lielāki. «Mūsu uzņēmuma pamatā ir godprātība,» viņš saka, uzsverot, ka tas izpaužas gan rūpēs par produktu kvalitāti, gan biznesā, gan attiecībās ar sezonas darbiniekiem un valsti, maksājot visus nodokļus. Viņš ir lepns, ka izveidojis uzņēmumu, kas ražojot vairo valsts labklājību. «Lauksaimniecībā nevar skatīties tikai uz to, kas ir izdevīgi. Svarīgi arī citi faktori. Piemēram, bauda acīm. Kad pie mums brauc ciemos, vienmēr priecājas, kā viss skaisti sakopts,» saka Rihards, kurš tagad rītus pavada nevis mašīnā, braucot ar darba devēja auto un dzerot benzīntanka kafiju, bet baudot smiltsērkšķu sulu un apstaigājot paša dārzus.

Prieks darīt
Swedbank aptaujā netika mēģināts noskaidrot, cik daudzi no aptaujātajiem legalizē savus papildu ienākumu avotus un cik to nedara. Taču bankas eksperti vedina «darīt to pareizi», proti, atrast vispiemērotāko saimnieciskās darbības formu, lai varētu samaksāt nodokļus un darboties atklāti. «Ja slēpies, tu nevari attīstīties un stagnējot nekad nevarēsi nopelnīt vairāk par 50 eiro mēnesī. Lai nopelnītu vairāk, jālegalizējas,» saka Reinis Jansons, Swedbank Finanšu institūta vadītājs. Viņš min vienkāršu piemēru — ja ir liela vēlme katru nopelnīto centu paturēt sev un neko nemaksāt valstij, tad pat sociālajos tīklos jāpiesargājas piedāvāt savus pakalpojumus vai produkciju, nebaidoties piesaistīt VID inspektoru uzmanību.

Swedbank ir izstrādājusi rīku internetā, ar kura palīdzību izvēlēties piemērotāko saimnieciskās darbības formu. Ice Garden reģistrēts kā SIA. Zeltīte Tattoos jau no pirmās darbības dienas ir mikrouzņēmums. Savukārt Santai Zaķevicai atlika tikai paplašināt sava SIA SZ Assessments darbības jomu aprakstu, lai varētu strādāt ne tikai par viesnīcu inspektori, bet arī vadīt jogas nodarbības.

Savs uzņēmums Santai ir jau kopš 2009. gada, kad viņa kļuva par sertificētu, neatkarīgu viesnīcu inspektori. Viņas lielākais klients ir starptautisks uzņēmums Best Western, kam ir vairāk nekā 4000 viesnīcu visā pasaulē. «Braukāju pa viesnīcām Eiropā un Āzijas valstīs, veicu kvalitātes kontroli,» saka Santa. Sieviete uzskata, ka viņai ir palaimējies ar sapņu darbu: pati nosaka darba režīmu, pārsvarā darbs ir ārpus Latvijas, iepazīstot dažādas pilsētas un ļaudis.

Kādreiz Santa devās komandējumos, kas ilga līdz pat trim nedēļām. Taču, pārliecinājusies, ka dzīve uz čemodāniem var būt nogurdinoša, pati noteica, ka ārpus Latvijas nebūs ilgāk par septiņām dienām mēnesī. Pārējais laiks — brīvs. Tā kā Santai kopš skolas gadiem paticis sportisks dzīvesveids, viņa labprāt sporto, nu jau astoņus gadus īpašu laiku atvēlot jogai.

Pagājušā gada sākumā Santas brālis Toms, kurš izveidojis savu Reset fitnesa zāli Jelgavā, ieminējās, vai viņa gribētu vadīt jogas nodarbības. Santa uzreiz bija ar mieru. Pavasarī atrada Starptautiskās jogas alianses sertificēto skolu Mahi Yoga, kas atrodas Indijas ziemeļos, Dharmsālas pilsētā, vasaras sākumā nokārtoja vīzu, nopirka aviobiļetes un oktobrī devās uz mēnesi ilgām mācībām. Novembrī atgriezās un jau decembrī izveidoja jogas praksi Reset Body&Mind.

«80% klientu, kuri nāk uz manām jogas nodarbībām, ir brāļa klienti un viņu draugi. Vienīgā reklāma ir bijusi sociālajos tīklos,» stāsta Santa. Drīz vien viņai piedāvāja vadīt nodarbības vēl vienā vietā, kur gan jāmaksā par zāles īri. Naudu, ko Santa ieguldījusi sertifikāta iegūšanai (1500 eiro mācības, ap 800 eiro — vīzas un aviobiļetes) un inventāra iegādei, viņa vēl nav atpelnījusi, bet pati uzsver — mēneša laikā tas arī nebūtu iespējams.

Pagaidām viņas lielākais ieguvums — darīt darbu, kas patiešām sagādā prieku. «Manā pamatdarbā ir cilvēki, kuri priecājas mani redzēt un saņemt ieteikumus, bet ir cilvēki, kuri neslēpj, ka baidās saņemt kritiku. Viņi ir nelielā stresā no tā, ka esmu ieradusies pārbaudīt, kā viņi strādā. Bet jogas nodarbībās gandrīz visi, kas vienreiz atnākuši uz manu nodarbību, atnāk arī otrreiz,» stāsta Santa. Viņa jūt — jogas instruktora darbs viņai ir īstais.

Tagad Santa pieļauj iespēju, ka nākotnē kopā ar brāli varētu izveidot savu veselības centru, kurā būtu gan fitnesa un jogas zāle, gan veselīga uztura kafejnīca, veselīgam dzīvesveidam veltīti semināri un konsultācijas.

Lai gan SKDS aptaujā nebija jautājuma par darba devēju attieksmi pret padoto apilddarbu, Reinis Jansons pieļauj — daļa varētu iebilst pret piepelnīšanos tāpēc, ka darba ņēmējs, gluži kā Rihards Iekļavs, kādā brīdī var aiziet no pamatdarba, lai nodotos savam biznesam.

«Bet, ja darbiniekam ir sapnis izpausties citādi, jautājums darba devējam — cik ilgi tu noturēsi un kā motivēsi strādāt savā labā,» saka Jansons.

«Patiesībā neviens darba devējs nevar būt pārliecināts par sava darbinieka mūžīgo lojalitāti,» atgādina Mārīte  Aleksandra Silava. Tāpēc, viņasprāt, vairums uzņēmumu apzinās, ka padotais, piestrādājot paplašina savu redzeslauku un kļūst pieredzes bagātāks, zinošāks, arī radošāks.

Teksts: Gunita Nagle
Foto: Ģirts Ozoliņš, Picture Agency

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>