Neticamā nākotne ir sākusies

Neticama nakotne ir sakusiesEksponenciāla izaugsme – tā dēvē arvien straujāku pārmaiņu tempu pasaulē, kas sniedz gan nebijušas iespējas, gan rada lielus riskus. Kā uzņēmējiem šajā jaunajā realitātē ne tikai izdzīvot, bet zelt, intervijā atklāj futurologs Jurijs van Gēsts.

Visi jūtam, ka mūsdienās pārmaiņu temps aizvien paātrinās. Matemātikas valodā runājot,  kas kļūst eksponenciāls. Kas vēl tikai pirms dažiem gadiem šķistu zinātniskā fantastika, šodien jau ir realitāte, un tuvākajā nākotnē mūs gaida vēl straujāka attīstība, vēl lielāki pārsteigumi. Jurijs van Gēsts (Yuri van Geest) ir uzņēmējs un futurologs, populārās biznesa grāmatas Exponential Organizations līdzautors. Viņš dibinājis Singularity University Netherlands, kuras mērķis ir sagatavot uzņēmējus šai jaunajai, galvu reibinošajai pasaulei. Ir Nauda tikās ar viņu Rīgā, lai uzklausītu prognozes par nākotnes attīstības virzieniem

Kas ir singularitāte, kas minēta jūsu universitātes nosaukumā?
Vārdam ir dažādas definīcijas, bet manā izpratnē tā ir dažādu tehnoloģiju saplūšana, kas laika gaitā radīs labāku pasauli. Tas saistīts ar straujo tehnoloģiju attīstību, kas padara pasauli grūtāk prognozējamu. Daži cilvēki vārdu izmanto, lai aprakstītu mākslīgā intelekta attīstību līdz līmenim, kad tas sāk saplūst ar cilvēces intelektu, bet es uz to nefokusējos. Tas ir ļoti drosmīgs, vizionārs skats, es vairāk pievēršos praktiskām lietām.

Kas jau ir noticis singularitātes attīstībā, un kas vēl ir gaidāms?
Mēs virzāmies no centralizētām uz decentralizētām sistēmām — tātad uz demokratizāciju. No resursu trūkuma uz pārpilnību. No neprogrammējamas uz programmējamu pasauli. Mēs varam programmēt atomus, neironus, gēnus. Visa fiziskā realitāte kļūst  programmējama, un mēs varēsim evolūciju virzīt, nevis tai pakļauties. Tā ir liela izmaiņa. Notiek konverģence starp bioloģiju un tehnoloģiju, starp cilvēku un mašīnu. Mēs virzīsimies uz kosmosu, apdzīvosim citas planētas. Klimata izmaiņas ir izaicinājums, bet domāju, ka varēsim to atrisināt nākamajos desmit divdesmit gados, jo būs jauni materiāli, kas piesaistīs oglekļa dioksīdu. Taču ir jānotiek ne tikai tehnoloģiskai, bet arī garīgai revolūcijai, lai uzlabotu mūsdienu pasauli, jo šobrīd tā nav ļoti labā stāvoklī.

Saprotu tehnoloģisko revolūciju, bet kādai būtu jābūt garīgajai revolūcijai?
Ir jādomā par iekļaušanu, par win-win risinājumiem, par atklātību un caurskatāmību, par dalīšanos ar citiem, par kopējo labumu, nevis par tādām virspusējām lietām kā peļņa. Ja to nemainīsim, būs lielas problēmas.

Cik tālu jau esam pavirzījušies pa šo ceļu?
Man šķiet, ka šobrīd esam eksponenciālās līknes lēzenā gala beigās. Viss tikai sākas, un nākamajos piecos gados sasniegsim pagrieziena punktu. Nevar zināt, kas būs pēc tam. Tas var būt ļoti pozitīvs, bet var būt arī ļoti negatīvs. Mēs daudz labāk apzināsimies savas iespējas un būsim vienlaikus nobijušies un fascinēti. Es šim jautājumam pievērsos pirms desmit gadiem, un šī konverģence ar katru gadu kļūst aizvien ātrāka. Tas var ļoti daudziem radīt lielas pārmaiņas dzīvē, jo nokavēta iesaistīšanās padara cilvēku ļoti ievainojamu.

Kādi ir šīs attīstības piemēri?
Mēs jau redzam mākslīgā intelekta izplatīšanos gandrīz visur: organizāciju procesos, pakalpojumos. Neviens vairs nevar saņemt ieguldījumu no riska kapitāla fonda, ja projektā nav mākslīgā intelekta elementa. Mākslīgais intelekts ļauj personalizēt produktus un pakalpojumus, problēmas nevis risināt, bet prognozēt un novērst. Tas veicina sadarbību un iesaistīšanos, padara ražotāja un patērētāja attiecības līdzvērtīgas, ļauj viņiem kopā inovēt. Ir arī biotehnoloģijas, kas ļauj brīvi manipulēt ar gēniem ļoti lēti, efektīvi un lielos apjomos.

Ar ko nodarbojas Singularity University?
Tās mērķis ir labvēlīga pasaules pārveide, globālo izaicinājumu atrisināšana, izmantojot eksponenciālas tehnoloģijas. Mēs neesam domnīca, kur tikai domā un runā. Mēs radām start-up uzņēmumus, kuru mērķis ir nākamajos desmit gados ietekmēt miljardu cilvēku dzīvi. Tas ir ļoti drosmīgi, un lielākā daļa jauno uzņēmumu šo mērķi nesasniegs, bet varbūt tādi būs pieci. Viens piemērs — radīt 3D printeri, kas var darboties kosmosā. Tam būtu milzīga ietekme, jo ļoti atvieglotu ceļošanu. Otrs piemērs ir uzņēmums, kas grib radīt dronu tīklu, kas ļautu izplatīt vakcīnas, pārtiku un ūdeni Āfrikā un Indijā, kur nav ceļu vai notiek kari un dabas katastrofas. Redzam, ka daudzos jautājumos dienvidi aizsteidzas garām attīstītajai pasaulei. Viņi uzreiz ievieš bezvadu komunikācijas, saules ražoto elektrību, nebūvē ceļus, bet izmanto dronus. Jādomā, ka pēc dažiem gadiem būs pieejami arī lidojoši automobiļi. Mūsu universitāte ir kā inkubators, kas savienots ar domnīcu, pētniecības laboratoriju un mācību centru. To pirms astoņiem gadiem dibināja Google sadarbībā ar NASA. Tas ir loģiski, jo visas šīs tehnoloģijas ir svarīgas kosmosa pētniecībai, tās būs svarīgas, kad sāksim apdzīvot Marsu. NASA vajag Google, jo mākslīgais intelekts ir svarīgākais elements attīstības paātrināšanā.

Kā cilvēki var turēties līdzi šīm straujajām pārmaiņām?
Ir jābūt godīgiem un cilvēki šajās pārmaiņas ir jāiesaista pēc iespējas ātri, lai viņiem ir vairāk laika pielāgoties. Ir jāspēj šīs jaunās tehnoloģijas ētiski iedēstīt sabiedrībā. Nākamajos 5—10 gados radīsies ļoti lieli jautājumi saistībā ar to. Cilvēkiem ir daudz vairāk jāmācās. Es pēdējos 20 gadus katru dienu 4—5 stundas pārstrādāju informāciju. Jāpieņem, ka viss ir pārejošs, viss nemitīgi mainās. Ja domāšana nav tā iestatīta, ar tevi nākamajos desmit gados būs cauri. Tu nevarēsi pielāgoties. Visur ir jābūt nepārtrauktam izglītošanās procesam. Tu pavadīsi vairāk laika, turoties līdzi notikumu attīstībai un mazāk laika, kaut ko ražojot. Tā ir jaunā realitāte.

Jūs esat grāmatas Eksponenciālā organizācija līdzautors. Skaidrs, ka šai attīstībai būs liela ietekme uz veidu, kā tiek vadīti uzņēmumi, iestādes, sabiedrības. Kādi ir jūsu secinājumi šajā jautājumā?
Kā pārtapt no lineāras uz eksponenciālu organizāciju? Ir jānotiek sistēmiskai organizāciju pārveidei. Viss pēdējos 150 gados izveidotais ir jānomaina. Visiem organizāciju elementiem ir jābūt tādiem, ka to apjomi var strauji pieaugt. Kas to nespēj izdarīt, var kļūt par upuri jauniem spēlētājiem, kuri var ātrāk un efektīvāk izaugt no 10 līdz 100. Organizācijas kļūst atvērtākas un caurskatāmākas. Tām ir jāveido īsākas atgriezeniskās saites gan organizācijas iekšienē, gan ar klientiem. Par to galveno motivāciju kļūst jēgpilns darbs, nevis vienkārši naudas pelnīšana. Tā ir milzīga izmaiņa. Ja uzņēmumam nav īsta mērķa, tad ar to būs cauri, jo tas nespēs piesaistīt labākos darbiniekus, klientus un partnerus. To jau tagad varam redzēt. Žurnālā Wired bija 20 lappušu raksts par uzņēmumiem, kurus motivē iedvesma sasniegt kādu augstāku mērķi. Tas kļūst par jauno atskaites punktu. Bez kopienas vai mērķa zīmols kļūst vienkārši par lētu izejvielu. Uzņēmumi, kuriem ir mobilo frekvenču pārpalikums vai saules ražotas elektrības pārpalikums, var atdot šo pārpalikumu bez maksas sabiedrības nabadzīgākajiem slāņiem, un maksājošie klienti to atbalsta, jo viņi zina, ka sabiedrība ir jāstabilizē. Nākamajos 10—20 gados daudzi cilvēki zaudēs darbu tehnoloģiju attīstības dēļ, tāpēc mums ir morāls pienākums cilvēkiem palīdzēt. Ja to nedarīsim, tad viņi — [Viktora Igo] «nožēlojamie» — to paņems paši. Gudri patērētāji to saprot. Tā ir gan nesavtīga, gan egocentriska, gan augstāka mērķa iedvesmota rīcība. Tas ir motīvu sajaukums, un viņi ir gatavi piemaksāt, ja nauda tiek gudri izdota nabadzīgāku cilvēku atbalstam. Vajadzēs arī «garantēto minimālo ienākumu», lai vēl vairāk stabilizētu situāciju. Ja to neieviesīsim, būs problēmas. Mūsu sabiedrības ir polarizētas, vidusšķira visur ir pazudusi. Galējības kļūst aizvien krasākas. Tas attiecas arī uz klimatu. Ir atkal jāstabilizē centrs, pilsoniskā sabiedrība, vidusšķira, jārada jaunas darbavietas. Tas nozīmē cilvēku mācīšanu, tehnoloģiju izmantošanu, lai padarītu produktus un pakalpojumus lētākus un samazinātu cilvēku vajadzību pēc naudas. Kapitālistiskā sistēma vairs nebūs aktuāla. Tā iekodīs pati sev astē. Ja būs tehnoloģiju radītais bezdarbs, tad būs aizvien mazāk patērētāju, kas varēs nopirkt produktus. Savukārt no uzņēmēju viedokļa būs problēmas, jo tehnoloģijas virzīs visas cenas uz nulli. Kas tad ir motivācija kļūt par uzņēmēju?

Kas tad notiks?
Sistēma sabruks, un tas ir labi. Man nepatīk vecā [kapitālistiskā] sistēma. Tā ir katastrofa.  Tā iztukšo planētu ekoloģiski un sociāli. «1%» kļūst aizvien bagātāks. Kā to pārveidot par labāku sistēmu, kurā visi gūst labumu, par kuru runā [futurologs] Džeremijs Rifkins? Tā būs godīgāka sistēma, kurā visi kļūs par sabiedrības līdzdalībniekiem, nevis tikai varenais 1% kļūs aizvien bagātāks. Tas nav ilgtspējīgi, to negrib arī apgaismotākie no šī 1%, piemēram, Bils Geitss vai Vorens Bafets. Viņi saprot, ka pašiem jādod vairāk sabiedrībai, un viņi ir gatavi to darīt.

Ko darīt ar tehnoloģiju radīto bezdarbu?
Pārejas periodā daudziem nebūs darba. Ilgtermiņā — neviens nezina, kas notiks. Mēs prognozējam, ka nākamajos 20 gados no 50 līdz 80% šobrīd esošo darbavietu ietekmēs vai likvidēs tehnoloģijas — kvantu datori, mākslīgais intelekts, nanotehnoloģijas, sensori. Samazināsies darbavietu skaits birojos, administratīvajās struktūrās, nebūs vairs vajadzīgi daudzi juristi, arhitekti, profesionālo pakalpojumu sniedzēji. Vajadzību pēc [ēku un infrastruktūras] uzturēšanas darbiem mazinās supermateriāls grafēns un 4D druka (ražo priekšmetus, kas laika gaitā var paši sevi pārveidot — red.). Apstrādes rūpniecību turpinās pārveidot roboti, 3D un 4D druka. Vislielākā ietekme būs mākslīgajam intelektam. Agrāk tas varēja darīt tikai rutīnas darbus, bet tas kļūst aizvien radošāks. Tam nākamajos 5—15 gados būs liela ietekme, nav šaubu. Taču pozitīvā puse ir tā, ka radīs arī daudz jaunu darbavietu.

Kādās jomās?
Svarīgas būs prasmes, kas saistītas ar smadzeņu «labo puslodi», kas attiecas uz emocionālo, sociālo, garīgo, fizisko inteliģenci un sadarbošanās spējām. Tādas īpašības kā pašizpratne, līdzjūtība, mīlestība, empātija — šīs lietas vēl aizvien nevar aizvietot tehnoloģijas, un varbūt tas nekad nebūs iespējams. Iejūtība, uzņēmēja gars, spēja pielāgoties, zinātkāre, dzīves gudrība, intuīcija, ētika, konteksta izpratne, veselais saprāts, kritiskā domāšana, māka risināt problēmas, spēja uzdot pareizos jautājumus — visas šīs lietas ar laiku kļūs svarīgākas. Pieaugs humanitāro zinātņu nozīme. Cilvēku vairākums to vēl nesaprot. Esmu redzējis tūkstošiem filmu, izlasījis daudz grāmatu, un tas iemāca fleksibli domāt. Ir pieejami dažādi rāmji un perspektīvas, kas ļauj uzdot labākus, plašākus, radošus jautājumus. Nākotnē varēs ražot jebko, bet katram pašam būs jāuzdod pareizie jautājumi. Mēs ieejam iztēles laikmetā, kurā humanitārā izglītība būs ļoti svarīga. Tas dzīs tehnoloģijas uz priekšu. Mēs radīsim mērķus un jēgu, bet mākslīgais intelekts, nanotehnoloģijas un molekulārā montāža tās realizēs. Šī pasaule varētu parādīties jau pēc desmit gadiem. Bet — vai mēs spēsim uzdot pareizos jautājumus? Protams, ir loģiski, ka daudz darbavietu parādīsies biotehnoloģiju, nanotehnoloģiju, neirotehnoloģiju jomā, saistībā ar droniem, mākslīgo intelektu, datorzinātnē, kvantu datoros, saules enerģijā, 4D drukā, virtuālajā realitātē — visās topošajās tehnoloģijās. Būs daudz darba, tās ieviešot un uzturot, tomēr laika gaitā arī tās kļūs aizvien autonomākas un pašas radīs savas jaunās versijas. Tas jau notiek. Tāpēc ilgtermiņā nodarbinātības jautājums ir liels izaicinājums.

Kādus padomus jūs dotu cilvēkiem, kuriem jāvada organizācijas šajā jaunajā vidē?
Agrāk organizācijas sekoja industriālajam modelim. Vadība nāca no augšas. Tās bija centralizētas, ar fokusu uz kontroli pār ierobežotiem resursiem, uz efektivitātes pieaugumu, nevis uz zināšanu pieaugumu, uz slepenību un slēgtām sistēmām. Produkti tika attīstīti lineāri, sekojot noteiktai darbību sekvencei. Ar šo modeli ir cauri. Gan mazas, gan lielas organizācijas, kuras šodien strauji aug, sagriež visas šīs īpašības kājām gaisā. Tās ir pašorganizējošas, to pamatelementi ir komandas, tās ir atklātākas, radikāli decentralizētas un dod pilnvaras rīkoties komandām un indivīdiem. To lēmumu pieņemšanas virziens ir mazāk no augšas uz apakšu, vairāk no apakšas uz augšu. Visiem darbiniekiem ir pienākums būt inovatīviem ikdienā. Šīs organizācijas ir kā bišu stropi — organizācija kļūst par sarežģītu bioloģisku organismu. Visiem ir pienākums rīkoties, pielāgoties, attīstīties katru dienu. Šīs organizācijas lielākā mērā pašas nosaka savu formu, tās ir evolucionāras. Notiek arī pārbīde no fiziskas izaugsmes uz zināšanu izaugsmi. Organizācijas kļūst mazāk ievainojamas, tās gūst labumu no neparedzamiem notikumiem. Katru dienu tās seko paradigmai «izveido, nomēri, iemācies», lai attīstītu jaunus produktus un pakalpojumus. Agrāk pagāja pusgads, kamēr izstrādāja biznesa plānu, tad pusgads, kamēr izveidoja produktu, tad pusgads, kamēr runāja ar klientiem. Šis modelis ir novecojis. Ir jārunā ar klientu jau pirmajā dienā, jādabū atgriezeniskā saite un jāpielāgo produkts, un tā jāturpina līdz brīdim, kad ir tiešām efektīvs risinājums. Tā ir liela izmaiņa. Uzņēmumiem ir mazāk kontroles, bet lielāka piekļuve resursiem, piemēram, fleksiblam darbaspēkam vai lojālai klientu kopienai, kas pati nodarbojas ar produktu reklamēšanu un mārketingu, dažkārt pat nodrošina finansējumu vai inovācijas. Tātad organizācija kļūst par platformu, kas pati dara mazāk, un lielu darba daļu izdara paši lojālie klienti, kuri piegādā resursus biznesam par brīvu. AirBnb klienti paši piegādā naktsmītnes citiem klientiem. Ir dubults tīklojuma efekts, un resursu marginālā cena tuvojas nullei, jo klienti paši piesaista citus klientus, reklamējot savus pakalpojumus. Eksponenciālā pasaulē īpašums kļūst par apgrūtinājumu.

Jūsu nākotnes vīzija pieņem, ka pašorganizēšanās dabiski noved pie labvēlīgiem rezultātiem visām iesaistītajām pusēm. Savukārt šobrīd ASV mēs redzam, ka ļoti spontāna, pašorganizēta politiska kampaņa var potenciāli būt ļoti nepatīkama daudziem cilvēkiem. Kā var pasargāties no šādas negatīvas notikumu attīstības?
Tas ir ļoti dziļš jautājums. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir viedokļu un informācijas pārpilnība. Ir jāiemāca cilvēki kritiskāk uztvert šo informācijas pārpilnību un pašiem meklēt patiesību. Es ticu, ka ir mehānisms, kā šis sistēmas pašas sevi izārstē. Protams, ir riski, bet ticu, ka pasaules cilvēku vairākuma progresīvie uzskati ņems virsroku, un ar laiku situācija nebūs tik satraucoša. Visi pasaules populistiskie vadītāji piedāvā stabilitāti hipereksponenciālā pasaulē, taču viņu piedāvājums ir atgriezties pagātnē. Tās, protams, ir muļķības. Līderiem ir jārada alternatīvs stāsts, kas iekļauj sevī nākotni. Ir vajadzīga liela ideja ar rezonansi, kas sniedz cilvēkiem cerību un stabilitāti, bet kas ir balstīta šodienā un nākotnē, nevis pagātnē. Šim stāstam ir jābūt emocionālam, nevis racionālam vai tehnokrātiskam. Cilvēki tic emocijām — cerībām, mīlestībai, taču viņiem var pārdot arī bailes un dusmas, kā to dara daži līderi. Ir jānāk autentiskiem līderiem, kas sniedz pozitīvu stāstu par nākotni. Tādu mums šobrīd trūkst, un šī problēma jārisina ātri.

TEKSTS PAULS RAUDSEPS | FOTO LAURIS VĪKSNE, PICTURE AGENCY

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>